Es Biju miris, un redzi –
Es esmu dzīvs mūžu mūžam,
un Man pieder nāves un elles atslēgas.
(Atklāsmes 1;18)
1.aprīlī mēs svētījam un svinam Lieldienu rītu, Kristus augšāmcelšanos no nāves un no kapa. Bet Lieldienas nav ierobežotas vienas dienas ietvarā.
Piecdesmit dienas, kas šķir Lieldienas no Vasarsvētkiem baznīcas liturģiskajā gadā tiek sauktas par gaviļu laiku. Kad altāris tiek ietērpts baltajā uzvaras krāsā. Bet arī tas vēl nav viss. Kopš saviem pirmsākumiem Kristus baznīca pārstāja svinēt Jūdu sabatu, bet svinēja nedēļas pirmo dienu – Lieldienas. Senie kristieši katru nedēļas pirmo dienu svētīja kā Kristus augšāmcelšanos. Nevelti krievu valodā ir saglabājies nosaukums voskreseņije- tātad augšāmcelšanās. Sabats bija Vecajā derībā no Dieva nolikts kā pasaules radīšanas notikuma pieminēšana. Tā tas bija līdz Kristus augšāmcelšanās rītam. Svinot Kristus augšāmcelšanos, mēs svinam jaunradīšanu, Dievs Kristū atjauno grēkā kritušo radību.
Tātad, katru svētdienu kristīgā baznīca svin Kristus augšāmcelšanos, jo dievkalpojumā katrs klātesošais sastop augšāmcelto Pestītāju. Mēs svinam Kristus uzvaru pār nāvi, kapu un grēku, to, ko Pestītājs atklāj šajos vārdos, ka Viņam pieder nāves un elles atslēgas. Ko Viņš atslēdz, to neviens nevar vairs aizslēgt, tā ir drošība katram, kurš nāk pie Viņa, jo priekš saviem ļaudīm, kas Viņam pieder, Viņš aizslēdz elli un atslēdz debesis. Šī atslēga ir grēku piedošana, ko baznīca pasludina Viņa varā un spēkā, katram, kurš sevi ir atzinis par grēcinieku un lūdz pēc grēku piedošanas.
Gaišus un priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Bātes – Vaiņodes ev.-lut. draudzes mācītājs Kārlis Puķītis
