Šogad 23. martā pie piemiņas akmens Vaiņodes dzelzceļa malā un Vībiņu centrā pulcējās tie Vaiņodes novada iedzīvotāji un viņu tuvinieki, kurus bez tiesas sprieduma, bez jebkādiem apsūdzības aktiem padomju režīms deportēja uz Sibīriju mūža nometināšanā. Tajās tālajās dienās dzelzceļa ešelonos no visas Latvijas savu moku ceļu uz Amūras, Tomskas, Omskas un citiem apgabaliem uzsāka vairāk kā 13 642 ģimenes – vairāk kā 44 000 cilvēku, no kuriem vairāk kā 10 000 bija bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem.
Novada domes priekšsēdētājs Visvaldis Jansons atgādināja, ka nu jau 68 gadu saulainā pavasara Māras diena Latvijā ir sēru diena, jo nav svarīgi, cik gadu paiet un paies, šo dienu nevar un nedrīkst aizmirst, jo tā bija pēc savas nežēlības vēl neredzēta akcija, valstiski organizēts noziegums pret cilvēci, kam nav un nevar būt noilguma.
Piemiņas vārdus dzejā pie pieminekļiem runāja Jurģis Strēlis, Deivids Vaitkus, Andis Ķeizars, Niks Davidenko.
Pēcpusdienā ar sākumskolas audzēkņiem par vēstures sāpīgajām lappusēm runāja Liepājas muzeja vēsturniece Sandra Šēniņa un Mudra Grīnberga, kurai tajā drausmīgajā nakti – vēl mazam zīdainītim -, viņas māmiņai, vectētiņam un vecmāmiņai sākās moku un sāpju ceļš. Skolēni apskatīja Bībeli un tautastērpu, kuri saglabāti gan izsūtījumā un ir goda vietā vēl šodien.
Ar 6. – 12. klašu skolēniem par vēsturi un dzīvi runāja Liepājas teātra aktieris un ilggadējais direktors Jānis Dreiblats, Piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bet savu veltījuma dziesmu “Bāliņam” – “tiem, kas palika tur…” prezentēja dziesminieks Egons Pičners, kā arī atskaņoja speciālveltījumu Vaiņodei Igo izpildījumā.
Gan Jānis Dreiblats, gan Egons Pičners jauniešus aicināja izzināt savas ģimenes vēsturi no tuviniekiem, jo dzīvās sarunas ar tuviniekiem nekad un neviena vēstures grāmata nevar aizstāt.
